Baltais ceļš pie Eņģeļa…

Kāda ziemas pēcpusdiena, balts ceļš ….. aiz mašīnas loga sniegoti lauki, apsnidzis egļu mežš, mājiņas baltiem sniegotiem jumtiem, klusums, sniega pārslas sitas logā, izkūst un noripo, kā asaras pār vaigu…..un atkaļ ceļš …. ceļš pie Eņģeļa…

Pie Eņģeļa – Kazimirinas…

 Kazimirina dz 024

…un tad atveras durvis un no puķu istabiņas man pretī raugās Eņģeļa acis un smaids. Manā priekšā stāv kundze, kura tikko nosvinējusi 96. ziemu. Viņa, atbalstījusies uz staiguļa, stāv stalta savā vecumā, mugurā melna, svinīga kleita ar baltu krādziņu, baltiem matiem, kā sniegs …. Un tā baltā, garā pērļu kaklarota…. tik šarmanti!

Kādu mirkli raugos viņas sejā … sejā, kuru klāj dzīves stāsts – grumbas. Izteiksmīgās grumbas stāsta par priekiem, vilšanos, lepnumu, pārsteigumiem, mīlestību, pārdzīvojumiem viņas cienīgajā mūžā. Par dvēseles piedzīvoto.

Kaut kāds neredzams spēks man liek pie viņas aizkavēties kādu mirkli. Bet patiesībā esmu nākusi pie viņas ar dāvaniņu – ledenītēm un tamborētām, siltām istabas čībiņām. Tajā mirklī pagaist mans nāciena mērķis kā nebijis, dāvaniņa ieguļas viņas drebošajā rokā un viņa man jautā “vai tad par dāvaniņu nav jāskaita dzejolītis?”. Es apmulstu un saku “jāskaita gan, bet to laikam dara tikai mazie bērni”, viņa saka “Es arī noskaitīšu par saņemto dāvaniņu”. Es vairs neatceros, un pat nedzirdēju to, ko viņa skaitīja vai lasīja, jo tas nebija dzejolītis, bet gan kāds mazs stāstiņš…..es tikai raudzījos viņas sejā un klausījos balsī……

Tad iestājās klusuma pauze, viņa paņēma manu roku savējā – darba sastrādātajā, drebošajā, bet mīļajā un kādu laiku turēja…..tad noskūspstīja…

Tajā brīdī sapratu, ka tā ir vislielākā pateicība no Mūžības Mirklim, jo viņas dzīvē es biju mirklis, bet viņa manējā – mūžība! Es biju, kā smilšu graudiņš viņas sejas “dzīves grumbā”. Tajā brīdī laiks it kā apstājās, man pazuda vārdi, jo viņi patiesībā bija lieki…… es sapratu, ka tādi mirkļi ir vissvētākie un vismīļākie…un viņus ir jāizbauda.

Es varu pateikties Dievam par to, ka deva man šo iespēju, satikt šo Eņģeli…. Ka deva man iespēju būt šajā mirklī un pārdomāt dzīves vērtības……tās bija, labi, ja 5 minūtes, bet cik daudz man viņas pastāstīja un lika saprast….

Es ļoti ceru, ka man liktenis vēl sniegs vienu iespēju satikt šo Eņģeli un pabūt kopā, kaut vai klusējot, sajust viņas pozitīvo eneģiju, degsmi baudīt vecumdienas un izskatīties tik labi un tik majestātiski. Kaut es varētu tā starot tādā vecumā, kā šis Eņgelis – Kazimirina!

Mājupceļu tā īsti neatceros, jo acīs riesās asaras, prātā steidzās domas un bija tikai viens lūgums – sastapties vēl vienu reizi……

Uz tikšanos, Eņģeli …..

 

Līga Uzulniece

 

 

1. VĒL VIENS STĀSTS PAR KAZIMIRINU....mūsu atkalredzēšanās
2. Vakarēšana, Eņģeļi, Dāvanas :) 
3. Kazimirinas lielais pārsteigums!

/ciemojos pie veciem ļaudīm Iršu veco ļaužu pansionātā 25.01.2015./

Eņģelis ir devies taisaulē 2016. gada vasarā......